Es strādāju par grāmatvedi. Jau desmit gadus. Tas nozīmē, ka mana dzīve sastāv no cipariem, tabulām, termiņiem un mūžīgās sajūtas, ka kaut kur aizmugurē jau tuvojas ceturkšņa beigas. Man kolēģi bieži saka, ka esmu pārāk nopietns, ka nekad nepasmaidu un ka manī nav nevienas spontānas šķiedras. Varbūt viņiem ir taisnība. Bet, ziniet, kad tev katru dienu jāskatās uz desmitiem rēķinu un jāsalīdzina summas, kas atšķiras par dažiem centiem, tu vienkārši pierodi būt piesardzīgs. Tu pierodi plānot katru soli, katru izdevumu, katru minūti. Līdz kādu dienu tu pamosties un saproti, ka esi pārvērties par savu kalkulatoru – funkcionālu, precīzu, bet pilnīgi bez dvēseles.
Tā nebija depresija. Nē, tā bija kaut kas daudz mānīgāks – tukšums, kas bija iezagusies manās ikdienas gaitās kā nenozīmīgs puteklītis, kuru tu ilgi ignorē, līdz pēkšņi saproti, ka tas ir savācis veselu kārtu uz visa, kas tev bija svarīgs. Atceros to trešdienas vakaru, kad es sēdēju savā nelielajā dzīvoklītī Vecrīgā, lietus bungoja pa jumtu, un pa logu es redzēju, kā cilvēki steidzas mājup ar lietussargiem, it kā viņiem visiem būtu kāda svarīga vieta, kurp doties. Man tādas vietas nebija. Draugi bija aizņēmušies ar savām ģimenēm, darbs jau sen vairs nesa prieku, un es vienkārši skatījos uz pelēko debesi un jautāju sev, vai tiešām šāda ir mana dzīve.
Es atceros, kā manā galvā skanēja kāda doma – varbūt man vajag kaut ko pavisam citu. Kaut ko tādu, ko es nekad nebūtu iedomājies darīt. Piemēram, kāpēc gan neaizbraukt uz jūru, pat ja ir auksts? Vai arī vienkārši iziet no mājas bez plāna un doties turp, kurp ved acis? Bet manā pieredzē šādi impulsīvie lēmumi vienmēr beidzās ar vilšanos – vai nu līst, vai arī es aizeju uz kafejnīcu, kura izrādās slēgta, un tad stundām klīstu pa pilsētu, jūtoties vēl vientuļāks. Tāpēc es paliku mājās. Nolēmu, ka vienkārši pāršķiršu internetu, paskatīšos kādu seriālu un ieslīgšu savā parastajā vakarā.
Tad notika kas dīvains. Es atvēru pārlūku, un pirmais, ko ieraudzīju, bija kāds drauga ieraksts sociālajos tīklos. Viņš dalījās ar savu pieredzi par to, kā pēdējā laikā ir atklājis kaut ko jaunu, kas viņam palīdz atslēgt prātu pēc smagas darba dienas. Viņš aprakstīja to kā sava veida meditāciju, tikai ar dinamiku un krāsām. Parasti es šādus ierakstus ritinātu garām, bet šoreiz kaut kas manī ieķērās. Varbūt tā bija tā paša vientulības sajūta, kas lika man meklēt atbildes tur, kur es tās nekad nebiju meklējis. Varbūt tā bija ziņkāre. Bet es noklikšķināju uz saites un nonācu vietnē, kura izskatījās pārsteidzoši vienkārša, bez liekām reklāmām un bez tā bezgaumīgā spīduma, ko es iedomātos, ja kāds man būtu pastāstījis par šāda veida izklaidi.
Pirmās minūtes es vienkārši sēdēju un skatījos. Es pat nepieskāros nekam, jo man bija svarīgi saprast, kā tas viss strādā. Es ieraudzīju dažādus tematus, dažādas iespējas, un kaut kas tajā visā man atgādināja par bērnības spēlēm, kad tu ar kaislību gaidīji, kurš cipars izkritīs, lai tu vari pārvietot savu figūriņu pa laukumu. Atceros, kā man pirksti pat nedaudz nosvīda, jo es sapratu, ka esmu uz kaut kā sliekšņa. Ne jau kaut kā bīstama, bet gan tāda, kas mani izvedīs no komforta zonas. Un tad, pēc ilgas vilcināšanās, es nospiedu pogu, kas aizsāka manu pirmo mazo piedzīvojumu šajā virtuālajā pasaulē.
Jāsaka, ka es nebiju gatavs tam, kas notika tālāk. Pirmie mēģinājumi bija drīzāk smieklīgi, nekā aizraujoši – es spiedu, skatījos, un nekas īpašs nenotika. Bet pēc piecpadsmit minūtēm, kad es jau sāku domāt, ka tas viss ir vienkārši muļķības, notika kaut kas tāds, kas lika manai sirdij sākt pukstēt straujāk. Ekrānā parādījās kombinācija, kuru es nebiju gaidījis, un pēkšņi es sajutu, kā mana seja izstiepjas smaidā. Nē, tas nebija milzīgs laimests, bet tas bija pārsteigums. Tīrs, negaidīts prieks, par kuru es nebiju samaksājis ne ar ko vairāk kā ar savu uzmanību un dažiem klikšķiem. Toreiz es sev nodomāju, ka šī sajūta ir līdzīga tai, kad atrodi vecu fotogrāfiju kabatas dziļumos – pilnīgi nejauši, bet ar milzīgu sentimentālo vērtību.
Tajā vakarā es neapstājos. Turpināju vēl kādu stundu, pārslēdzoties starp dažādiem spēļu veidiem, un katrā no tiem atklāju ko jaunu. Brīžiem es pasmējos par savu neveiklību, brīžiem es sajutos kā īsts stratēģis, kas aprēķina katru soli. Bet pats galvenais – es pārtraucu domāt par darbu. Es aizmirsu par to, ka man nākamajā rītā jābūt ofisā, aizmirsu par rēķiniem, kas krājās uz galda, un pat par to lietu, kas turpināja bungot pa jumtu. Es dzīvoju šajā mirklī, un tas bija brīnišķīgi. Atceros, ka vienā brīdī es pat piecēlos no datora, izstaipījos un ieskatījos spogulī – es tur redzēju cilvēku ar dzīvību acīs.
Vēlāk, kad jau biju nomierinājies un slēdzu datoru, es sāku pārdomāt šo pieredzi. Es sapratu, ka tā nav bijusi tikai spēle – tā bija terapija. Tā bija iespēja manam pārslogotajam prātam vienkārši atpūsties un darīt kaut ko bezjēdzīgi jauku. Tas, ko es darīju, nebija par naudu, par ko daudzi runā, kad piemin https://localautonomy30.com latvijas casino, bet gan par sajūtu, ka esmu atgriezies pie sevis. Es atceros, ka tajā brīdī es pat nožēloju, ka gadiem ilgi biju tik aizspriedumains pret šāda veida izklaidi, jo manā galvā tā vienmēr bija saistīta tikai ar risku un zaudējumiem. Taču mans vakars man parādīja, ka, ja tu pieiet tam ar pareizo attieksmi, tas var būt tikpat relaksējošs kā grāmatas lasīšana vai mūzikas klausīšanās.
Pēc dažām dienām es pastāstīju par savu pieredzi kolēģiem pusdienu pārtraukumā. Sākumā viņi smējās, jo nevarēja iedomāties mani – kalsnu, nopietnu grāmatvedi – darām kaut ko tik dzīvīgu. Bet, kad es sāku aprakstīt savas sajūtas un to, kā es pēc tā vakara jutos mierīgāks un laimīgāks, viņi sāka klausīties. Pat Līga, kura vienmēr ir bijusi lielākā skeptiķe mūsu kolektīvā, atzina, ka viņai reiz bijis līdzīgs brīdis, kad pēc grūtas šķiršanās viņa nejauši uzgājusi tieši šāda veida vietni un ka tas viņai palīdzējis pārdzīvot tumšāko periodu. Mēs vēl ilgi runājām par to, cik svarīgi ir atrast veidu, kā atslēgt ikdienu, un kā reizēm visnegaidītākie risinājumi strādā vislabāk.
Nedēļas laikā es atgriezos pie šīs pieredzes vēl pāris reizes, bet katru reizi ar noteikumu, ka tas ir tikai atpūtas dēļ. Es sev apsolīju, ka nekad neļaušu šai izklaidei kļūt par kaut ko vairāk par nelielu brīvdienu no smadzenēm. Un zini kas? Tas strādāja. Es sāku justies vieglāks, manā darbā parādījās kāda jauna enerģija, un pat mani kolēģi pamanīja, ka es pirmo reizi gados sāku pasmaidīt bez iemesla. Dīvainā kārtā, jo vairāk es atļāvos šos īsos atslēgšanās mirkļus, jo produktīvāks kļuvu reālajā dzīvē. Saprotiet, tas ir kā ar gumiju – ja tu to visu laiku turi izstieptu, tā pārtrūkst. Bet, ja tu ļauj tai reizēm atslābt, tā saglabā savu spēku.
Reiz, sēžot kafejnīcā un gaidot kādu draudzeni, es pamanīju, ka blakus galdā sēž kāds jauns pāris, kuri runā tieši par to pašu, ko es biju pieredzējis. Viņi minēja, ka abi ir atklājuši šo izklaidi pēc darba un ka tā viņiem palīdzot saglabāt attiecības svaigas, jo viņi kopā pavada laiku, nevis katrs savā telefonā sērfojot sociālajos tīklos. Es neviļus piesmējos, jo sapratu, cik maza ir pasaule, un cik daudzi cilvēki meklē vienas un tās pašas atbildes, bet dažādos veidos. Kad viņi pieminēja latvijas casino, es jutu, ka manā sejā parādās smaids – tas pats smaids, kas pirmo reizi parādījās tajā lietainajā trešdienas vakarā.
Šis stāsts nav par to, ka es kļuvu par citu cilvēku. Es joprojām esmu grāmatvedis, joprojām mīlu kārtību un plānus, un nekad nesākšu dzīvot haotiski. Bet es iemācījos vienu ļoti svarīgu lietu – ka dzīvē ir vieta arī nejaušībai, ir vieta mirkļiem, kurus tu nevari izskaidrot ar loģiku un aprēķiniem. Tieši šajos mirkļos mēs atrodam sevi, nevis lielajos sasniegumos. Es iemācījos atļauties būt mazliet dumjš, mazliet spontāns, mazliet tāds, kāds es biju pirms gadiem, kad vēl skaitīju zvaigznes, nevis eiro. Un zini, kas ir pats skaistākais? Šī sajūta paliek ar mani arī tagad, kad es sēžu savā kabinetā un skatos uz cipariem. Es zinu, ka vakarā mani gaida kāds mazs pārsteigums, kaut kas, kas man atgādinās, ka dzīve ir daudz vairāk nekā tikai darba dienas un miegs.
Tāpēc, ja kādreiz jūtaties tāpat kā es toreiz – noslīguši ikdienā un bezcerīgi vienmuļi, iesaku paskatīties apkārt. Varbūt atbilde uz jūsu garlaicību slēpjas pavisam tuvu, tikai citā formātā. Ne jau jāsāk darīt kaut kas traks, bet vienkārši jāatļauj sev nedaudz brīvības. Jo, ticiet man, tas nelielais prieks, ko jūs atradīsiet, var būt tā vērts, lai pārdzīvotu vēl simts lietainu trešdienu. Un, kad pēc šāda vakara beidzot aizmigsiet ar smaidu uz lūpām, jūs sapratīsiet, ka esat atradis kaut ko tādu, ko nevar nopirkt – mieru sevī.
